Debesmanna.com ir biedrība, kuras mērķis ir atbalstīt Latvijas sievietes, vīriešus un to ģimenes, kas saskārušies ar pēcdzemdību depresiju.
Šis projekts tapa kā Lauras Vinogradovas un Melna Tinte dāvana Debesmannai piektajā dzimšanas dienā.
Pieci stāsti, kas skar mūs visus. Un nav nozīmes vai tos stāstam mēs, vai vienkārši esam tiem blakus. Šie stāsti IR.
Maija
Viņai ir stipras un muskuļu pilnas kājas. Vasaras raibumi uz muguras. Viņai patīk locīt papīra dzērves. Salikt tās uz grīdas sev apkārt un gaidīt aizlidojam. Meitu sauc Anna.
- Kur mazā?
- Ārā. Ar vīra vecākiem.
- Kāpēc pati neej ārā?
- Karsts. Es negribu tik spožu sauli.
- Vakar tu negribēji lietu.
- Es negribu cilvēkus.
- Kāpēc?
- Viņi grib, lai es smaidu. Visu laiku smaidu. Bet tad man jāizliekas.
- Visi negrib.
- Grib.
- Tu mēģināji kādam nesmaidīt?
- Mēģināju.
- Es neatceros, kad tu mēģināji.
- Toreiz. Es biju ārā, pie cilvēkiem, atceries?
- Vakar ar mazo staigāja tava māte. Un aizvakar arī.
- Nu tad pirms tam.
- Nē, todien vīrs izveda mazo pastaigā. Pūta ļoti stiprs vējš.
- Jā, atceros. Es tad locīju dzērves.
- Un kad tu biji kopā ar cilvēkiem?
- Es negribu cilvēkus.
Silvija
Šogad viņa trīs vagas piestādīja pilnas ar cūku pupām. Un vakarā meta ar šķīvi pelargonijai. Šķīvis plīsa un loga rūts arī. Vīram viņa teica, ka logs saplīsis no ārpuses un viņai nav ne jausmas KĀ. Viņi dzīvo sestajā stāvā. Meita Regīna piedzima pirms 16 dienām, 6 stundām un 49 minūtēm.
- Tev ir ļoti netīri mati!
- Ej ellē!
- Kad tu pēdējo reizi uz sevi paskatījies spogulī?
- Es teicu, lai tu ej ellē.
- Un kā tev liekas, kur mēs abas esam?
- Man ir vienalga.
- Ja tev būtu vienalga, tu netēlotu, ka ej dušā.
- Es netēloju!
- Nē, nē. Viss ir pa īstam. Tu atgriez ūdens krānu un tad sēdi vannas istabā uz grīdas un pinkšķi. Pēc tam domā, ka neviens neredz tavus netīros matus.
- Ej ellē!!!! Es teicu, lai tu ej ellē!!!!!! Tu dzirdi? ELLĒ!!!!!
- Laipni lūgta…
Katrīna
Viņa ienīst savu celulītu un berž to ar kafijas biezumiem. Berž tā, ka pēc tam uz kājām paliek sarkanas švīkas. Viņa ļoti daudz dzied un dzīvo mājā, kas tālu no pagasta centra. Viņai bija ļoti smagas dzemdības, kurās piedzima meita Marta. Viņa nekad vairs nedzemdēs bērnu. Nekad. Viņa negrib.
- Tev ir pretīga balss. Man riebjas, ka es tevi neredzu. Kur tu esi?
- Es esmu tevī.
- Manī? Es lasīju, ka ir otrādi. Tu esi liela tumsa apkārt man. Sanāk – tevī esmu es.
- Tu tici visam, kas rakstīts?
- Nu jā. Raksta taču to, par ko ir pārliecināts.
- Ha. Ne vienmēr mēs esam pārliecināti par patiesību. Pārliecībai ar patiesību nav nekāda sakara.
- Tad tu neesi tumsa?
- Esmu. Bet tumsa tevī. Nevis kaut kur apkārt.
- Neko nesaprotu. Ei. Vai nav vienalga. Tik un tā…
- Kas tik un tā?
- Nekas jau tāpat nemainīsies.
- To tu arī kaut kur lasīji?
- ?
- Es jokoju.
- Tu proti jokot??? Tādi kā tumšie joki?
- Mazliet tumši.
- Terapeite neteica, ka tu proti jokot.
- Tu ej pie terapeites?
- Ha! Es zināju, ka tu nepamanīsi!!!! Es ļoti pūlējos, lai tevi piemānītu! Tu droši vien domāji, ka eju uz veikalu, bet nē! Es biju pie terapeites! Pilsētā!!! Un viena pati!!! Bez tevis un bez Martas!! Viena!!!
- Atstāji bērnu? Diez ko laba māte neizklausies…
- Terapeite teica, ka tu uzvedīsies tieši tā!
- Kā?
- Gribēsi, lai jūtos vainīga.
- Es negribu par to vairs runāt…
- Apvainojies. Ha.
- Terapeiti viņai savajadzējies! Stulbums! Visas tiek galā, bet viņai pēkšņi terapeiti vajag…
- Tu redzēji, ka ābele aiz mājas uzziedējusi?
- Stulbums. Terapeite…
Dace
Viņai nepatīk gludināta veļa. Patīk burzījumi un garšo sausas auzu pārslas ar cukuru. Viņai ir zaļas, ieslīpas acis. Lēnas. Viņai ir dēls. Gvido. Un viņš šeit ir tikai pāris mēnešus.
- Tu neiesi pie viņa?
- Nē.
- Bet viņš raud jau kādu pusstundu.
- Nē, tik ilgi nē.
- Tik ilgi gan.
- Nu un?
- Tev vajadzētu tomēr aiziet.
- Es negribu.
- Bet tas ir tavs bērns.
- Nu un?
- Es nezinu. Kādā krāsā ir viņa acis?
Ilze
Viņa dzīvo lielā pilsētā un vakaros sēž uz palodzes, lai redzētu zvaigznes. Viņas elpa smaržo pēc piparmētru konfektēm, un viņa neatceras, kā skan viņas smiekli. Viņas dēlam Stefanam ir 10 mēneši.
- Tu nejuti, ka es nākšu?
- Nē.
- Bet es sūtīju tev brīdinājuma zīmes.
- Es tiešām neko nenojautu. Viss bija tik brīnišķīgi! Es tik ļoti gaidīju savu bērniņu, un kad viņš beidzot piedzima, tad…
- Tad atnācu es.
- Tad atnāci tu. Kāpēc?
- Kāpēc? Hm. Kaut kur taču man bija jāatnāk.
- Bet kāpēc tieši pie manis?
- Nu beidz. Es jau teicu. Kaut kur man bija jāatnāk.
- Tu kādreiz beigsies?
- Kā tu to domā?
- Es domāju vispār. Pasaulē.
- Es nekad neesmu sākusies un nekad nebeigšos.
- Nekad, nekad?
- Nekad.
- Bet kāpēc?
- Tāpēc, ka jūs neprotat viens otram palīdzēt. Tāpēc.
